Andris Jenerts: “Darot daudz, tu saproti, kas tev patīk un kas sanāk”

2012. gadā kļuvis par Latvijas izcilnieku, 2016. gadā par Laiks Ziedonim laureātu, jau 11.klasē būdams pasniedza 3D modelēšanas apmācības skolotājiem, tajā pašā laikā Siguldā organizēja Latvijas lielākās robotikas sacensības, šobrīd māca bērniem informātiku un studē Vidzemes Augstskolas studiju programmā “Mehatronika”. Andris Jenerts labprāt dalās savā stāstā, kā paveikt daudz un vēl vairāk.

Vai bērnībā kā visi bērni, arī spēlējies ar rotaļlietu mašīnām?

Mašīnas man bija, bet mamma stāstīja, ka nemaz nevarēja man tās dot rokās, jo uzreiz tika izjauktas ar mērķi aplūkot, kas lācītim vēderā (smejas). Man laikam jau toreiz gribējās saprast, kā lietas strādā, ja Tev iedot diktofonu, tad jautāt nevis, kas tas ir, bet ko es ar to varu izdarīt? Tā pamazām es gribēju sākt likt kaut ko kopā. Tētim bija neliela tehniska pieredze un kopā ar viņu sāku meistarot. Varbūt dēļ lielās intereses, kas bija pret daudzām lietām bērnībā, ne tikai tehniskām, bet arī iespēju dziedāt, spēlēt dambreti, mācīties mūzikas skolā un darīt daudzas citas lietas, man izpalika izklaide, ko piedzīvo pusaudži, es nezinu, kā izskatās tipiska ballīte vai tā saucamā pasēdēšana. Tie, kas ir izbaudījuši saka, ka neko neesmu palaidis garām (smejas), bet arī tā tomēr ir pieredze, kuru gribētos piedzīvot.

2012. gadā Tu kļuvi par Latvijas izcilnieku. Kas notika pēc godalgas iegūšanas?

Tolaik, 2012. gadā, kad kļuvu par Latvijas izcilnieku man ļoti patika gudri runāt un nepatika darīt. Bet man paveicās ar klases audzinātāju un stāstot par sevi un to, ko es izdarīju es nevaru nepieminēt viņu – Edgaru Bajarunu, kas no klases audzinātāja kļuvis par manu labāko draugu un ar kuru šobrīd es būvēju robotus un braucu uz pasaules lielākajām sacensībām robotikā. Un viss sākās brīdī, kad saņēmu zvanu no Edgara, kuru tolaik zināju tikai kā Iespējamās misijas skolotāju manā skolā. Protams, tajā brīdī likās - viss ir slikti, jo zvana skolotājs (smejas). “Klausies, es pamanīju, ka tu lodē un šo to vēl dari. Vai mēs varam kopā izveidot projektu? Es, protams, teicu, jā! Bet atzinos, ka zinu ap ko lietas grozās, bet pats jau nemāku un nezinu kā veidot. Tāpēc mani aizsūtīja uz veikalu un pamazām, pamazām sāku arī palīdzēt un kopā mums tapa interaktīvā tāfele. Tobrīd man patika lodēt, bet vecākiem ne tik, nodedzināts paklājs un istabā vadu čumurs (smejas) un tad radās ideja par pulciņu vai labāk teikt klubu, kuru piedāvāju īstenot Jaunatnes centrā, jo man likās, ka būs vēl kāds kuram tas interesēs un vadīt pulciņu es pieaicināju Edgaru. Zīmīgi, ka “pulciņš” joprojām pastāv un ticis pie jaunām telpām. Un tad nākamajā gadā, kad biju 7.klasē mēs ar Edgaru pirmo reizi kopā uzbūvējām robotu un aizbraucām uz sacensībām Tallinā, kas tajā laikā bija salīdzinoši mazas. Ar šīm sacensībām mēs nebeidzām, tas bija tikai dzinulis, lai sagatavotos Latvijas čempionātam 2014. gadā, kurās ar savu robotu mēs gandrīz traumējām bērnus. Es teicu Edgaram tikai necel robotu, bet viņš, protams, pacēla gaisā, rats nolūza un ielidoja halles sienā, man šķiet, ka tur joprojām ir caurums (smejas). Tad mēs sapratām, ja vēlamies piedalīties sacensībās, tad tām jāpieiet nopietnāk un jāgatavojas ilgāk par vienu nedēļu. 2015. gadā atkal braucām uz Tallinu, līdzi paņemot trīs robotus un tas ir rūgtais stāsts, jo bijām pirmie, kas ar robotu izbrauca trasi, bet tiesneši nefiksēja laiku un braucot otrreiz, kad laiks jau tika uzņemts, mēs nespējām to vairs izdarīt tik labi. Žēl, jo skaidrs, ka būtu izcīnījuši kādu balvu starp konkurentiem, kas pārsvarā bija no lielākajām Baltijas augstskolām. Bet mēs sapratām, ka mēs varam! Un to pierādīja 2016. gads, kad uzvarējām ”Robotex” – patiešām vērienīgās sacensībās robotikā.

Ko sniedza uzvara šajās sacensībās?

Pirmkārt, pašiem sev saprast, ka mēs patiešām varam un, otrkārt, parādīt, ka mēs esam un mēs varam, tiem kas teica, ka filozofs un 7.klases puisis neko neizdarīs. Un te mēs esam, uzvarētāji, kas pārspēja augstskolas komandas. Tev nav jābūt mega lielā organizācijā, lai kaut ko sasniegtu, galvenais gribēt un darīt!

Sākot ar 6.klasi esi izdarījis ļoti daudz, kas ir, tavuprāt, lielākā izaugsme līdz šim?

Pēc uzvaras mēs paši sākām organizēt sacensībās robotikā, kas ir vienas no lielākajām Latvijā, daudz ir taisīts un darīts, bet, manuprāt, lielāko izaugsmi es piedzīvoju pagājušajā gadā, kad piedalījos pasākumā Demola, kurā startēju Lattelecom komandas sastāvā, ja nemaldos vienīgā komanda, kuras ideju nenopirka (smejas). Pieredze, ko es guvu nav salīdzināma, lai gan es devos ar domu, ka gūšu papildus zināšanas, bet izrādījās, ka mūsu komandā biju tas, kas par šo lietu zina visvairāk (smejas).  Tie bija vairāki mēneši, kur ik nedēļu braucu un tikos ar patiešām man nozīmīgiem cilvēkiem no kuriem varēju daudz mācīties.

Tu paspēji gan mācīties, gan veltīt laiku citām aktivitātēm. Kā uz to reaģēja tavi klasesbiedri?

Es tolaik nezināju, kur īsti es iederos. Biju pirmais, kas atļāvās skolotāju saukt vārdā, protams, vienaudži reaģēja asi, bet es neko ļaunu tajā nesaskatīju, nevarēju saprast, kāpēc man jāuzrunā pēc amata, ja viņam ir vārds. Ja būtu iebildumi, tad vārdā nesauktu. Arī ģērbšanās stils man neatšķiras no šī brīža, jau no 6.klases nēsāju vestītes, žaketes un portfeli, arī tas starp vienaudžiem ļoti izcēlās (smejas). Šobrīd portfeļa nav, jo vajag datoru likt somā un diemžēl manā portfelī nelien (smejas). Protams, ka nevarēja neviens saprast, kāpēc pēc stundām es neeju spēlēt futbolu, bet palieku skolā pulciņos un savā ziņā vienaudžu acīs biju skolotāja draugs, kas nemaz nebija labi tajā laikā (smejas). Viss mainījās vidusskolā, kad mani izmantoja, lai es uzjautāju skolotājiem dažādus jautājumus, jo citiem bija bail (smejas). Draudzīgās attiecības ar skolotājiem ir saglabājušās, es bieži apmeklēju savu, nu jau veco skolu, jo tur joprojām strādā Edgars, mēs domājam un veidojam jaunus projektus un sanāk saskrieties ar skolotājiem un aprunāties.  Siguldas pilsētas vidusskola joprojām ir mana skola, kurā man prieks atgriezties un aprunāties ar skolotājiem, kas man ir daudz iemācījuši ne vien no mācību vielas aspekta, bet arī sniedza zināšanai dzīvei.

 Mācījies apzināti vai tas viss padevās viegli?

 Es nekad nepildīju mājasdarbus mājās, izdarīju to 10 minūtes pirms sākās stunda un vienīgais priekšmets, kur man tiešām jāsaka paldies pretī sēdošajam bija krievu valoda. Vienmēr stundās man bija doma, ja man to stāsta, tad man to vajag un es paņemu priekš sevis vajadzīgo, reti šķirstīju kladi atpakaļ, lai atrastu to, ko man vajag. Es nekad nemācījos apzināti formulas vai ko citu, to visu varēja atcerēties pielietojot praksē.

Tu minēji, ka jau 11.klasē sāki pasniegt lekcijas skolotājiem. Kā viņi reaģēja uzzinot tavu vecumu?

Galvenais ir sākt stāstīt un neminēt to, ka tev ir tikai 18 gadi (smejas), ja viņi uzjautā, tad, protams, pasaki. Bija momenti, kad viņi uzzināja un jautāja, kā es te tiku, bija tādi aizdomīgi, bet, manuprāt, galvenais ir kompetence un tas ko es daru, tad nerodas ne šaubas, ne aizdomas.

Absolvēji vidusskolu un bija jāpieņem lēmums studēt. Kāpēc izvēlējies Vidzemes Augstskolu?

Man nesimpatizē Rīga, jau no 6.klases vajadzēja braukāt uz galvaspilsētu un vairs negribējās. Sākotnēji dokumentus studijām biju iesniedzis Cēsīs, Rīgas tehniskās universitātes filiāle programmā “Datortehnoloģiju vadība”, kas ļoti atbilst tam ar ko es nodarbojos šobrīd. Man likās ļoti atbilstoši un pie reizes biju dabūjis darbu Cēsu jaunajā pamatskolā ar iespēju pasniegt informātiku, lai gan pirms tam teicu, ka skolā nekad nestrādāšu (smejas), tomēr tagad uztveru to kā izaicinājumu un man patīk. Tas bija ideālais variants 1.stāva darbs un 2.stāvā skolā, bet nē,  neilgi pirms studiju uzsākšanas uzzināju, ka programmā biju iestājies tikai es, tāpēc to nebija iespējams “palaist”. Tāpēc pēdējā brīdī steidzot iesniegt dokumentu Vidzemes Augstskolā.

Kam biji gatavojies, iesniedzot dokumentus Vidzemes Augstskolā?

Es biju ilgu laiku domājis par studijām ārzemēs, bet mani Latvijā noturēja angļu valodas zināšanas, lai gan tagad saprotu, ka tā nebūtu problēma, kā arī tas, ka esmu cilvēks, kam patīk būt mājās, arī šobrīd katru dienu braucu uz Siguldu, lai paliktu mājās un no rīta dotos uz darbiem Cēsīs un Valmierā. Līdz ar to stājoties augstskolā Latvijā, es jau biju gatavs vilties. Bet uzskatīju, ka studijas ir vajadzīgas, jo es nekad nevaru zināt, ko es darīšu pēc pieciem gadiem. Lai gan bija iespēja strādāt lielā kompānija, es zināju, ka iegūt izglītību pēc tam, kad es jau strādāšu būs grūtāk. Jāatzīst, ka biju gatavojies jeb kam, taču šie pāris mēneši nebija slikti, šeit patiešām māca to, ko vajadzēs pielietot dzīvē un to es redzu un saprotu, tā ir laba sajūta.

Skolā tu izcēlies starp saviem vienaudžiem, kā ir Vidzemes Augstskolā?

Es necenšos, bet ir kursi, kuros es zinu vairāk nekā mani kursabiedri (smejas).

Ar ko nodarbojies vēl paralēli studijām?

Strādāju Valmieras Tehnikumā ar studentiem no Horvātijas. Bija paredzēts, ka būšu tulks, bet galu galā izrādījās, ka esmu cilvēks, kurš viņus apmāca (smejas). Jā, man ir minimālas zināšanas, bet es mācījos līdz ar viņiem un izstāstot kaut ko, es sāku domāt, ko es darīšu tālāk (smejas). Savukārt vakaros man ir studijas un vēl dažas dienas arī strādāju Cēsu jaunajā pamatskolā.

Kā tu izvēlējies prioritātes?

Darot daudz, tu saproti, kas tev patīk un kas sanāk, tāpēc daudzas lietas, ko esmu darījis ir atsijājušās un palikušas dažas. Galvenais ir nepadoties brīžos, kad nesanāk un ir sajūta, kam man to vajag?

Arī Tev ir tādi brīži?

Protams, ka ir! Un tie, kas mani pazīst, zina, ka esmu “viss slikti” cilvēks. Brīdī, kad nesanāk viena lieta, es domāju, ka man nekas nesanāk. Ir bijuši visādi brīži, piemēram, kad es nosvilinu visu instalāciju, kuru nākamajā dienā jārāda. Tad es visu nometu malā un paņemu pauzi, saprotot, ka pēc laika pieķeros atkal tam no kā biju attiecies, manā gadījumā pie elektronikas.

Kāda ir tava ikdiena šobrīd?

Pagājušajā nedēļa es sapratu, ka uz miega rēķina eksistēt nevar un ir jāguļ. Jo mēģināju izdzīvot ar 4 gulētām stundām…

Dienā…

Jā dienā, noteikti ne visā nedēļā (smejas), 4 gulētas stundas nedēļā bija tikai sacensībās “Robotex” (smejas). Bet es sapratu to, ka arī 4 stundas ir par maz, lai pēc tam nākamajā dienā brauktu uz darbu no citas pilsētas. Tāpēc gulēt es dodos ap pusnakti, pirms tam pus dienu pavadot Valmieras tehnikumā ar horvātiem, vakarus studijās un citreiz arī Cēsīs. Bet šāds plāns ir tikai pēdējās 3 nedēļas, kad ir brīvāks, man ļoti patīk skatīties seriālus vai lasīt grāmatas.  Par to, ko esmu kļuvis un ko es daru man noteikti jāsaka paldies maniem vecākiem, kas bija milzīgs atbalsts un nekad neteica, ko man darīt, vienmēr atbalstīja. Tāpat milzīgs atbalsts un iespējas tika saņemtas no “Fonds viegli” un “laiks Ziedonim”. Tāpēc nobeigumā noteikti jāsaka, ka nevajag baidīties ir jādara, jāmēģina un jāmeklē to, kas sirdij tuvs!