Andris Klepers: “Ikdienā es meklēju absolūtu nejaušību un brīvību”

Viens no tūrisma vadošajiem pētniekiem, Valmieras pašvaldības deputāts, arī Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Andris Klepers par savu mīļāko vietu Valmierā uzskata Gaujas promenādi, kas jau pēc dažiem gadiem priecēs Valmieras iedzīvotājus un pilsētas viesus. Bet pagaidām Andris bauda nesteidzīgas pastaigas gar Gauju un labprāt dalās tajā, kā Valmiera kļuva par viņa mājām, par sevi un apkārtējo.

Kura ir Jūsu mīļākā vieta Valmierā? Kāpēc?

Kā jebkuram citam, arī man ir daudz mīļu vietu Valmierā, kurās labprāt atgriežos. Viena no tām ir Pauku priedes pie Gaujas krasta. Ikdienā gan skrienu cauri, gan nododos vēlām rudens peldēm. Ja domāju par pilsētvidi, tad man patīk skats uz Gauju un Pārgauju, kas paveras no Svētā Sīmaņa baznīcas. Tajā vietā es raugos uz Valmieras nākotni, Gaujas promenādi, kas gan vēl ir tapšanas procesā, tomēr plāns ir ļoti cerīgs. Tāpēc varu teikt, ka mana mīļākā vieta Valmierā ir Gaujas promenāde, kuras vēl nav (smejas). Tā asociējas ar kvalitatīvu pilsētvidi, dabu un ainavas komponenti urbānajā vidē un arī to Valmieras pilsētas īpašo raksturu.

dsdf

Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?

Ir vairākas atšķirības. Protams, pamanāmākā ir Gaujas senleja, kas šo vietu padara atraktīvu. Otra atšķirība ir cilvēki, kas jau kopš Hanzas laikiem ir aktīvi un uzņēmīgi paaudžu paaudzēs. Pagājuši 600 gadi kopš Hanzas laikiem, bet radošais nemiers šeit ir palicis. Iedzīvotāji ir atvērti, pilsēta draudzīga jaunienācējiem, studentiem, arī jauniem cilvēkiem, kuri domā, ka šeit varētu pārvākties, strādāt un dzīvot. Bet tajā pašā laikā ar to iedzīvotāju skaitu, kas Valmierā ir, mēs uzņemamies darīt lielas lietas un būt par reģionālu galvaspilsētu. Valmiera ir lauku metropole. Man liekas, ka tas būtu precīzākais raksturojums, kas noteikti citām pilsētām Latvijā nepiemīt.

Kā Jūs nonācāt Vidzemes Augstskolā?

Pateicoties cilvēkiem. Kad pats biju izvēles priekšā, kur studēt, es apsvēru studijas Vidzemes Augstskolā, taču tie bija paši pirmie augstskolas darbības laiki, un tas, ka  augstskolai nebija nekādas reputācijas, mani biedēja. Izvēlējos citu izglītības iestādi, bet jau 1. kursā kā students viesojos Vidzemes Augstskolā un dalījos savā pieredzē “stopējot”. Toreiz mani uzaicināja Ilgvars Ābols, kurš man piedāvāja pasniegt kursus vieslektora amatā, apvienojot manu darbu ceļojuma aģentūrā “Impro ceļojumi”.  Tajā brīdī sāku just to, ka mani ceļi ved uz Valmieru. To, kāda būs mana turpmākā darbavieta, ietekmēja arī tā laika ViA rektore Vija Daukšte, kas bija ne vien rektore, bet arī gide. Kad sēdējām ar Viju pie viena “Impro ceļojumi” galda, viņa man uzdeva jautājumu: “Cik ilgi tu sēdēsi pie šī galda un plānosi ceļojumus?” Es sapratu, ka izaugsmes iespējas tūrisma firmā nav lielas. Biju jau iesakņojies Pierīgā, bija gan izveidojusies ģimene, gan iegūts stabils darbs. To, vai krasi mainīt dzīvesvietu, ietekmēja manas lokālpatriota izjūtas. Man patika galvaspilsēta, taču nespēju to saslēgt ar savu identitāti. Vecākajai meitai tobrīd vajadzēja sākt iet skolā un 2010. gadā izlēmām ar sievu, ka Valmierā varam veidot mūsu nākotni.

Kam Jūs savā darba ikdienā pievēršat lielāko uzmanību?

Ikdiena ir raiba, jo strādāju gan ar studentiem lekcijās, gan pētu, un ir citas aktivitātes ārpus augstskolas. Pašvaldības darbā lielu uzmanību veltu pamatīgumam un kvalitātei. Darbi bieži vien prasa iedziļināšanos un laiku, lai gan pirms tam šķiet, ka visu izdarīšu ātri.  Visam, ko es daru, “apakšā” slēpjas apziņa un misija par reģionālo attīstību un to, ka arī reģionālie centri ārpus galvaspilsētas var būt kvalitatīvi. Savukārt docējot kursus studentiem, es domāju par studenta personības izaugsmi pat tad, kad tiekamies tikai vienā studiju kursā, it kā varētu “ievilkt ķeksi”, ielikt atzīmi, bet man ir vēlme sniegt vairāk par “ķeksi” vien. Tas, ko es novērtēju studentos, ir iniciatīva, vēlme iedziļināties, darīt vairāk, meklēt risinājumus un nodarbināt sevi. Studijas ir mainījušas savu formātu. Informācija ir pieejama, bet gatavu recepti ir daudz grūtāk iedot, nepieciešams lasīt un pašiem iedziļināties.

Kas ir Jūsu šī brīža lielākā aktualitāte?

Šobrīd tas ir mans pēcdoktorantūras grāds. Sacenšoties ar citiem zinātniekiem, es pierādīju to, ka risinājums, kuru meklēju, ir vajadzīgs! Domas līdz ar to ir aizņemtas ar risinājumu tapināšanu par visaptverošu tūrisma plānošanas, prognozēšanas stratēģisku instrumentu. Strādājot pie tā, esmu pilnībā pārliecinājies, ka esot šeit Valmierā, Vidzemē, mēs varam būt konkurenti citām Eiropas Savienības valstīm. Ir stabilas nišas, kurās mēs varam būt zinošākie Baltijā, bet jebkuram saprotams, ka tā nevar būt tikai viena cilvēka darbība, tā ir piramīda, ko veido arī institūts, kas kalpo kā platforma attīstībai. Šodien daudziem aktuāls ir jautājums, kā izvēlēties to, kas nevis vakar bija pieprasīts un šobrīd ir aktuāls, bet uz ko attīstās sabiedrība.

Kas Jūs iedvesmo un motivē?

Daba un pozitīvi cilvēki apkārt. Es uzskatu, ka es esmu tāds „dabas bērns”, kurš vēro putnus un vada dabas ekskursijas, daži to sauktu par meditāciju (smaida). Mana zinātniskā darbība saistās ar lielu disciplīnu, stratēģisku plānošanu, dažādu prognozēšanu un paredzēšanu. Tāpēc dabā un ikdienā es meklēju absolūtu nejaušību un brīvību.

Kāda ir Valmieras garša?

Es teiktu, ka esmu vēl meklējumos. Domāju, ka man ir bijusi arī profesionāla iespēja pie tā strādāt, lai Valmierai būtu sava īpašā garša, jo biju iesaistīts Eiropas gastronomijas reģiona mārketinga darba grupā, un Gaujas Nacionālais parks kopā ar Rīgu pagājušajā gadā kļuva par Eiropas gastronomijas reģionu. To mūsdienu garšu veido tādi spilgtākie uzplaiksnījumi, kas ir katrs savā laikā vai veidā radies. Varbūt daļēji „Valmiermuiža” tādu stingrāku roku pielikusi.