Feliciana Rajevska: “Studentus ir gan jāuzmundrina, gan jākritizē. Vienaldzība man nav pieņemama”

Intervija ar Vidzemes Augstskolas asociēto profesori, sociālekonomikas pētnieci Felicianu Rajevsku, kas aizvadītajā gadā saņēma Ministru kabineta Atzinības rakstu un šogad nosvinēja brīnišķīgu jubileju.

Kāda ir Jūsu mīļākā vieta Valmierā? Kāpēc?

Pati neesmu no Valmieras, šeit braucu tikai strādāt, tādēļ man ļoti patīk Vidzemes Augstskolas bibliotēka – īpaši lasītavas. Man ļoti patīk tās sakārtotā vide un skats, kas paveras bibliotēkas logos, tas padara grāmatu lasīšanu skaistāku.  Kā arī, kad mūsu fakultāte vēl bija Tērbatas ielā un darbs pārsvarā bija tur, tad diezgan bieži mēdzu iegriezties tirgus paviljonā, kur ir ļoti labs un plašs izvēles klāsts no vietējiem zemniekiem. Varu  minēt, ka ļoti patīk pusdienot kafejnīcā „Bastions” vai, ja ir kāds svinīgāks gadījums, tad izvēlos baudīt maltīti restorānā „Rātes vārti”. Tur ir tāda pievilcīga, „garšīga” un, kā mēdz teikt, patērētājiem draudzīga, vide.

Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?

Lai to salīdzinātu, man noteikti vajadzētu padzīvot citās pilsētās, jo, sākot no pirmā kursa, kad iestājos Latvijas Universitātē, dzīvoju Rīgā. Pa vasarām mēdzu būt arī Jūrmalā, vai arī pie radiem Rēzeknē, bet citās pilsētās, piemēram, Liepājā, esmu bijusi tikai ekskursijās.  Valmiera ir ļoti sakārtota, sakopta un izremontēta pilsēta. Kad notika remonti, gods un slava Valmieras iedzīvotājiem, jo uzņēma to visu ar sapratni. Kā arī noteikti jāizceļ jaunais tilts un tas, ka Valmiera ir sportiska pilsēta. Runājot par to, kas atšķir Valmieru no citām pilsētām, varētu teikt – ja Valmieru ierindojam deviņu republikas pilsētu vidū, tad, iedzīvotāju nacionālā sastāva ziņā, Valmiera ir ļoti viendabīga un izteikti latviska pilsēta. Mani patīk tas, ka Valmiera ir spējusi saglabāt ražošanas nozari un tai gatavot arī kadrus. Tas mūsdienās ir ļoti svarīgi, jo ir ilgtspējas un dzīvotspējas indikators. Šajā ziņā potenciāls un iestrāde Valmierai ir ļoti laba. Vēl man patīk Valmieras Domes vadības komunikācijas maniere. Esmu ievērojusi, ka pilsētas vadība - gan iepriekšējais mērs Inesis Boķis, gan tagadējais Jānis Baiks, - apzinās augstskolas studentu un pasniedzēju nozīmi un viņu vērtību pilsētai.

Kā Jūs nonācāt Vidzemes Augstskolā?

Varētu teikt, ka gadījuma dēļ, jo pēc Latvijas Universitātē nostrādātajiem vairāk nekā 30 gadiem man beidzās ievēlēšanas termiņš un uz nākamo termiņu es izšķiros nepretendēt, atbrīvojot vietu jaunai paaudzei.  Tad es saņēmu vairākus darba piedāvājumus, tajā skaitā arī piedāvājumu no tā laika politikas nodaļas vadītājas Vidzemes Augstskolā - Daces Jansones, ar kuru es jau Latvijas Universitātē biju strādājusi kopā. Viņa teica: “Feliciana, Jums būtu jālasa tie paši kursi, kurus Jūs lasāt Latvijas Universitātē un mums ir četru gadu apmācības posms”. Tieši tajā laikā sociālās politikas kurss tika izslēgts no programmas Latvijas Universitātē sakarā ar parēju no 4 uz 3 gadu apmācības posmu. Vidzemes Augstskola saglabāja man iespēju pasniegt šo kursu līdzas tādiem kursiem kā “Politikas analīze” un “Politiskais process”. Saprotams, ka tos katru gadu ir jāatjauno, tomēr nebija jāsāk no pašiem pamatiem. Esmu pateicīga kolēģiem un liktenim par pavērušos iespēju. Domāju mierīgi nostrādāt ar studentiem sešus ievēlēšanas termiņa gadus un beigt darba karjeru, bet dzīve sagrozījās savādāk. Jau 2006. gada rudenī ViA rektore Vija Daukšte palūdza mani uzņemties maģistra studiju programmas vadību publiskajā administrācijā. Bet 2008. gadā radās ideja, ka ir jāmainās, jāatver jauna maģistra studiju programma „Pārvaldība un komunikācija”. Mans izaicinājums un pienākums 2008. gadā bija sagatavot jauno programmu akreditācijai. Tie, kas to ir darījuši, saprot darba apjomu un slodzi. Izdevās. Programma arī pašlaik funkcionē.

Šobrīd esmu ievēlēta arī kā ViA HESPI vadošā pētniece. Šīs laiks man izrādījās visai produktīvs arī pētnieciskajā darbā.  2014. gadā nu jau HESPI direktore Agita Līviņa uzskatīja, ka man jāuzņemas vadīt otrs projekts EKOSOC-LV ietvaros, kurā iekļauti pētnieki no 3 augstskolām un kurš jau tuvojās noslēgumam. Pašlaik gatavojam izdošanai autoru sagatavotas sadaļas kopdarbam ar nosaukumu „Sociālās politikas transformāciju līkloči”. Izsekojām izmaiņām rīcībpolitikas laukā no 2014. līdz 2018. gadam. Esmu sarakstījusi sadaļas par sociālās politikas aktualitātēm vairākām grāmatām Latvijā un arī publicētām ārzemēs grāmatai “The Handbook of European Welfare Systems”(2009) un „Challenges to European Welfare Systems (2016).

1

Kādam, Jūsuprāt, ir jābūt pasniedzējam, lai par viņu teiktu – augstas raudzes?

Pasniedzējam noteikti ir jāciena studenti! Kad lasīju lekcijas un vadīju semināru nodarbības – man bija svarīgi visus studentus iesaistīt darba procesā. Izdomāt, kā kursu padarīt saprotamu, vajadzīgu, stimulēt studentus lasīt, meklēt materiālus, analizēt, salīdzināt, ieraudzīt lietu kopsakarību. Lai būtu no studiju procesa sausais atlikums, lai sarežģītie sabiedrības procesi kļūtu saprotamāki. Te es saskatu savu pasniedzējas misiju. Studentus ir gan jāuzmundrina, gan jākritizē. Vienaldzība man nav pieņemama.

Kas Jūs iedvesmo un motivē?

Sociālā politika ir XX gadsimta fenomens. Jo tieši tad kļuva acīmredzama savstarpēja sasaiste starp ekonomikas produktivitāti un darbinieku izglītību, veselību, nodrošinātību. Sociālā politika nav tikai par resursu pārdali par labu likteņa pabērniem. Sociālai politikai ir vairākas funkcijas. To vidū –vienā no svarīgām – investēt cilvēkos. Jo tieši šīm investīciju veidam ir vislielākā atdeve. To piemēram lieliski saprata viens no Latvijas veiksmīgākajiem starpkara posma uzņēmējiem „Rīgas Audums” īpašnieks Roberts Hiršs, kura uzņēmumā bija gan attīstīta personālā regulāra izglītība, kvalifikācijas celšana, gan kultūras pasākumi bērniem un ģimenēm, ekskursijas utt. Cilvēkam ir svarīga gan alga, gan attieksme. Jo tikai tad var sagaidīt arī lielāko atdevi ekonomikā.

Kas Jums ir šā brīža lielākā aktualitāte?

Pabeigt projekta darbus. Uzturēt sevi puslīdz pieklājīgā fiziskā formā. Censties sekot jaunumiem profesionālajā laukā.

Kādi ir Jūsu hobiji ārpus darba?

Noteikti pieminētā sevis uzturēšana formā. Kādreiz tās bija pastaigas, tagad, kustību traucējumu dēļ, tās sanāk veikt retāk. Atklāju, ka puķēm patīk augt manās mājās. Reizēm palasu kādu labu grāmatu. Protams, nevar aizmirst par draugiem un radiem, jo nāku no kuplas Latgales ģimenes, kuras atbalstu izjutu visu savu mūžu gan bēdās, gan priekos.