Viensētas būs arī nākotnē

Latvijas Dabas fonds un Vidzemes Augstskola veica pētījumu "Ainavas runā. Latvijas ainava un tās vērtības nesenākajā simtgadē". Šis ir pirmais pētījums Latvijā, kurā līdzās pagātnes priekšstatiem par ainavu ir analizēts mūsdienu viensētu saimnieku skatījums uz lauku ainavu un tās vērtībām. 

Pētnieki ir aplūkojuši, kā veidojušies priekšstati par idealizēto viensētu Latvijas laukos pagājušā gadsimta 20.gados, analizējot 72 saimniecību saimniekošanas vēsturi, kā arī aptaujājot vairāk nekā 300 mūsdienu viensētu saimniekus visā Latvijā.

Vidzemes Augstskolas pētnieks ANDRIS KLEPERS piedalījās šajā pētījumā. 

- Iesaistoties pētījumā, kāds bija paša priekšstats un zināšanas par viensētām? 

- Man laukos ir dzimtas mājas, tagad dzīvoju viensētā un zinu, kāda ir ikdiena lauku sētā. Par ainavu man ir akadēmiskās zināšanas. Tie, kuri dzīvo viensētā, saprot to vērtību. Viņi, protams, to neizsaka jēdzienos, jo tas ir pašsaprotami. Sākumā likās, ka saimnieks redz savu māju, tās ērtības, bet tā nav, ari pagalms, skatiens pāri un tālāk ir būtisks. 

- Salīdzinājāt, kā veidojās vecsaimniecības, jaunsaimniecības, kā viensētas veidojas šodien. 

- Latvijā patlaban ir ap 140 tūkstoši viensētu, ap 28 tūkstoši ir pamestas. Un nedrīkstam neredzēt tos procesus, kas šodien notiek. Vecsaimniecības, agrārās reformas jaunsaimniecības un mūsdienu savrupmājas atšķirība ir pamanāma ainavas saskanībā un harmonijas maiņā. Lielākā daļa uzskata par vērtību to, kas atnes mieru un saskaņu, ka labi ir viensētā, ja ir koki, ābeļdārzi. 20.gadu beigās, kad veidojās jaunsaimniecības, tiek lietots termins- kailas viensētas. Lauka vidū uzcelta māja, saimniecības ēkas, un jāveido pārējais. Paaudžu laikā tas notiek. Šodien ir daudz savrupmāju, kuru saimnieki nenodarbojas ar lauksaimniecību. Tā sāka veidoties savrupa būšana, bet ne vienota sēta senākā izpratnē. Ari jauno viensētu saimnieki gribētu vecsaimniecības modeli, kur pie mājas veci koki, kāda aleja, ābeļdārzs. Perspektīvā viņi redz šādu savas mājas apkārtni. Tie ir gadsimtiem, paaudzēs nostiprināti ideāli, kādai jābūt viensētai, un modelis tiek kopēts mūsdienās. 

- Nav pagasta, kur netālu no centra neparādās Līvānu māju ciemati, kur pie mājas zemes maz. 

- Kaimiņi tuvu, bet savrapums ir. Vismaz ir vērtība - īpašums. Visgrūtāk redzēt turpinājumu kolhoza laikā pie fermām celtajām divstāvu vairākdzīvokļu ķieģeļu mājām. Pilsētas labumus cilvēki nebauda, kaut vai lētāku infrastruktūru, un arī lauku labumus nejūt. Vislielākā vērtība viensētā - saskaņa, savrupība, miers, daba. Vairāku dzīvokļu mājās tā nav. Līvānu mājā tad labāk.

Un pētījumā parādās divi uzskati - vieni saimnieki cenšas kopēt pilsētas vidi ar safrizētu mauriņu, bruģētiem laukumiem un celiņiem, bet sabiedrībā ir otrs uzskats, ka tādā viensētā nav lauku viensētas vērtības. Nav jāatdarina pilsētas vērtības, svarīgāks ir dabiskums. 

20. gadu agrārās reformas laikā parādās apzīmējums - izdaiļošana. Jaunsaimniecībām bija nepieciešama izdaiļošana, bet ar to saprata ābeļdārzus, kas bija tikuma un turības simbols, arī koku stādīšanu. Parādās arī daiļdārzi. Šodien daudzi pārspīlē, pārāk izdaiļo. Dārzu rūķi, gludi ciprešu un tūju dzīvžogi, skujeņu dobes -tas ir kas jauns. Tas nenozīmē, ka neko jaunu nevajag. Bet daļa sabiedrības tam intuitīvi pretojas. Tas ir strīdīgais jautājums par gaumi. Tas, ko daru savā viensētā, tā ir privātā telpa, bet tas kopumā veido Latvijas ainavu. Atbildība lielāka - ne tikai sev veido. 

- Iepazīstoties ar viensētu saimniekiem, kādi viņi ir? Lepni, zina, ko grib, jūtas pašpietiekami? 

- Viņi ir dažādi. Būtiskākais, kāpēc viņi dzīvo viensētā. Uzreiz var atšķirt, kuram tās ir dzimtas mājas, kuri ir ienācēji, kuri kādu iemeslu dēļ pārcēlušies no pilsētas. Tas ari parāda, cik ļoti katrs ir piesaistīts zemei. Agrāk laukos visi bija zemnieki. Tagad tas ir mazākums. Tie, kuri tikai dzīvo laukos, bet naudu pelna citur, ir kā brivsaimnieki. Ar zemi darbojas brivajā laikā. Un vēl ir vasarnieki. Skandināvijā pilsētnieki lauku mājas sauc par otrajām mājām. Tas Latvijai ir viens no ceļiem. 

Lielākā daļa viensētu saimnieku ir emocionāli piesaistīti vietai. 

Viņi saka - tas senču īpašums, tāpat vien nevar pārdot, viņi uztur šo vietu, bet saites ir pilsētā. Kā vasarnīca piepilsētā lauku māja ari tā īsti nav, tā tiešām ir otrā māja. 

Atšķiras vecākās un jaunas paaudzes skatījums. 30, 40 gādniekiem, kuri ir neatkarīgi savos lēmumos, svarīgas ir tās pašas vērtības, kas vecākajai paaudzei, bet viņi jau uz visu skatās reālāk. Laukos ienāk mobilitāte - darbs tur, skola vēl citur, brivajā laikā kaut kur braucam, un tas pašsaprotami. Kādreiz viss bija lokāli, viss turpat pagastā. Vecākās paaudzes cilvēkiem aizvien ir šis lokālais skatījums. Jaunākajai cits mērogs. Bet vērtības vienādas. Vecākā paaudze mazliet ar žēlumu vērtē, ka daudz kas viensētās pazūd, skatās ar nostalģiju. 

- Kā šodien veidojas kaimiņu attiecības? Kādreiz dzimtas kaimiņos dzīvoja paaudzēs, cits citu labi pazina. 

- Sarunās cilvēki par tām ieminējās. Kaimiņus zina, vēro viņus, vienaldzīgo pret kaimiņiem nav. Uzreiz par savējo nekļūst, kaimiņi novērtē, pamazām iepazīst. No komentāriem sarunās bieži vien izskanēja - tie tur -, ja kaimiņi nav mantinieki. Gribam, lai lauki attīstās, lai nav tukšas ēkas, bet, ja kāds mēģina kaut ko darīt un neizdodas, un viņš ir svešinieks, tad cilvēki dažkārt kaimiņu ignorē un ir neiecietīgi. Jaunākā paaudze ir brīvāka, satiekas ar kaimiņiem. Viss atkarīgs no katra vēlmes. Ja dzīvo vieni, labprāt grib zināt, kas ir tuvumā un uz ko grūtā brīdī varētu paļauties. Iepriekšējām paaudzēm ar jauniem kaimiņiem attiecības veidojas lēnāk, grūtāk - kā es iešu pie viņa, lūdzis nav un man vajadzības nav. Iespējams, tā ir sabiedrības komunikācijas maiņa. Pilsētā dzīve ir anonīmāka. Ir labi būt pilsētā, kur ir pazīstamie un svešie. Laukos cilvēki negrib būt nezināmi. 

- Kāda ir sabiedrības interese par pētījumu? 

- Lielāka interese ir savrupmāju īpašniekiem un brivsaimniekiem. Viņi taustās lēmumos. Laiku un enerģiju grib ieguldīt, bet nezina, kā. Interesējas par dabu, vēsturi, kultūrvēsturi, etnogrāfiju. Viņi labprāt meklē padomus. Lēmumus, protams, pieņem paši, bet grib dzirdēt citu domas. Nevis ēku būvniecībā, daiļdārzniecībā, bet kvalitatīvas ainavas veidošanā. Vecsaimniecību mantinieki jūtas droši, viņiem ir mantotas zināšanas. 

- Kāda būs Latvijas ainava, viensēta pēc gadiem 20 un vēlāk? 

- Latvijas iedzīvotājiem ir saglabājušies ideāli par viensētu un lauku ainavu, kura pamats lielā mērā tika stiprināts 20. gadsimta sākumā, kad veidojās vairāk nekā 60 tūkstoši jaunsaimniecību. Taču šobrīd šie ideāli vairs nav iedzīvināmi tikpat dabīgi, jo mainījusies viensētu praktiskā funkcija. Tāpēc jāveido jauni, mūsdienām un nākotnei atbilstoši ideāli. Mūsuprāt, notiek transformācija no dabas ritmiem pakļautās darbīgās un ražojošās "Straumēnu" viensētas uz viensētu kā kvalitatīvu dzīves telpu modernam mieram, radošumam, latvietībai un kontaktam ar dabu kā priekšrocību pretstatā urbānajam, kam tomēr jābūt pieejamā attālumā. Tāpēc liela nozīme būs jaunajiem viensētniekiem - pilsētniekiem, kuri iekārtojas laukos. Iet plašumā lauku industrializācija. Daudzas mājvietas pazūd zem rapšu laukiem. Ja zeme ir vērtība, māja, ja tai nav mantinieku, nav vērtība. Ainava no sīkas mozaīkas kļūs monotonāka. Attālākas vietas tukšojas. Kādam zeme pieder, bet viņi to neapsaimnieko, tur nedzīvo un nav ieinteresēti uzturēt ari otrās mājas. Apkārtne aizaugs. Pozitīvi, ka tās viensētas, kuras ieguvušas saimniekus, augot labklājībai, ainavas kvalitāte uzlabojas. Arī nākotnē būs lauku mājas, uz kurām aizbraukt bērniem, mazbērniem. Nebūs tā, ka vienīgās viensētas būs viesu mājas vai lielo zemnieku sētas. Cilvēki strādās attālināti, dzīvos laukos un saglabās viensētām raksturīgo. 

AVOTS: Laikraksts "Druva"