Annija Skudra: Vēlme ko mainīt kā dzinulis

Annija Skudra ir aktīva jauniete, kas šobrīd studē Vidzemes Augstskolā, komunikācijas un sabiedrisko attiecību programmā. Viņa ne tikai studē, bet arī aktīvi iesaistās studentu valdē un dejo tautas deju ansamblī «Gauja». «Liesma» viņu aicināja uz sarunu par darbošanos studentu valdē un studēšanu Vidzemes Augstskolā.

Kāds ir tavs ceļš līdz Valmierai?

Es nāku no Olaines, Pierīgas pilsētas. Pirms sāku mācīties Valmierā, nekad nebiju bijusi šajā pilsētā. Un tā vieta, kur es vairāk nekā pirms trim gadiem iepazinos ar Vidzemes Augstskolu, bija izstāde «Skola», kas parasti katru gadu notiek Ķīpsalā. Mani interesēja tieši komunikācijas studiju virziens. Vidzemes Augstskola piedāvāja profesionālo bakalaura grādu komunikācijā, tāpēc arī es atnācu uz šejieni. Es neuzskatīju, ka man vajadzētu mācīties komunikāciju akadēmiski, ko piedāvāja lielākā daļa no Rīgas skolām. Man bija tiešām svarīgi, ka saņemšu profesionālo grādu, jo iegūšu ne tikai teorētiskas zināšanas, bet arī praktisku darbošanos. Tad es sāku braukt uz dažādiem pasākumiem, ko Vidzemes Augstskola rīkoja vidusskolēniem, kā, piemēram, «Pikniks ar pasniedzējiem». Tas arī mani vairāk ieinteresēja, un tā es iestājos augstskolā. Tas ir īss stāsts par to, kā mans ceļš mani atveda uz Valmieru. Tas man bija arī izaicinājums, jo iet uz Rīgu studēt negribēju, bet Valmiera ir ap 200 kilometru attālumā no manām mājām. Uzreiz bija jāsāk patstāvīgi dzīvot studentu kopmītnēs vienai pašai, jāvada sava dzīve pavisam citā pilsētā. Augstskolas izvēle manu dzīvi pārvērta par 180 grādiem.

Kā tu kļuvi par Vidzemes Augstskolas studentu valdes prezidenti?

Esmu viens no tiem cilvēkiem, kas saka - jo vairāk dari, jo vairāk var paspēt izdarīt. Es jau vidusskolas laikā biju skolēnu parlamenta prezidente, jo man piemīt īpašība, ko sauc par līderību, un man vienmēr ir paticis vadīt komandu. Vidusskolas laikā ļoti aktīvi darbojos skolēnu parlamentā, biju arī gada jauniete. Nākot uz Vidzemes Augstskolu studēt, es jau zināju, ka turpināšu darboties aktīvi arī ārpus studijām. Pirmajā kursā kļuvu par studentu valdes komunikācijas virziena vadītāju. Tā teikt, uzreiz gāju iekšā un darbojos. Otrajā kursā nebiju tik aktīva, jo atradu darbu, un tad tik daudz laika nesanāca, lai varētu vēl darboties brīvprātīgi. Bet trešajā kursā startēju kā valdes prezidente, jo tad, kad darbojos pirmajā kursā, pamanīju, ka ir pāris nianses, ko varētu mainīt. Man visu laiku iekšā bija dzinulis, ka ir jāiet par valdes prezidenti studentu apvienībā. Paturēju prātā šīs lietas, un jau otrajā kursā biju gatava startēt, bet bija studijas un darbs, un tam vienkārši neatlika laika. Bet trešais kurss bija tas brīdis, kad ar lielu sparu arī gāju par Vidzemes Augstskolas studentu valdes prezidenti. Valde tika ievēlēta, kad jau notika pandēmija, un tad jau sākās izaicinājums, kā mums darboties attālināti, kā rīkot pasākumus tiešsaistē, un arī kā attālināti mums visiem kopā strādāt kā komandai. Mēs esam tā valde, kura sastapās ar šo izaicinājumu, bet sapratām, ka ir jādomā alternatīvas.

Kā līdz šim ir sanācis darboties?

Ņemot vērā, ka gandrīz katrs valdes loceklis esam savā pilsētā un tikties nevaram, tad pirmais izaicinājums bija komandas saliedēšana, jo parasti pirmajā sapulcē visi tiekas pie kūkas. Mums gan tas izpalika, un bija jādomā pavisam citi veidi, kā saliedēt komandu. Protams, daļa bija jau iepriekš pazīstami, tas mazliet atviegloja kopējo procesu, bet bija arī cilvēki, ar kuriem jāiepazīstas no jauna.

Man bija tiešām svarīgi, ka saņemšu profesionālo grādu, jo iegūšu ne tikai teorētiskas zināšanas, bet arī praktisku darbošanos.

Tad priekšā bija process, kurā ir jāizdomā, kā studentu valdes rīkotos pasākumus uzrīkot arī pandēmijā. Viens jau bija pati ideja, bet bija arī jāsaprot, kā to reāli realizēt. «Cukurfests» bija tāds pirmais tiešsaistes pasākums, kuru es varētu nosaukt par mūsu ugunskristībām, jo bija jāpiedzīvo tas, kā jāpalaiž tiešraide, un jātiek galā arī ar.kādām tehniskām ķibelēm. Arī koncerts, kas notika tiešsaistē, bija īstas ugunskristības, jo mēs nebijām rēķinājušies ne ar kamerām, ne filmēšanu, un beigās sanāca vesela komanda, ko piesaistījām tiešraides laikā.

Tagad jau ir «Grandu cīņas», šobrīd ir noslēdzies pirmais posms. Mums bija jāsaprot, kā vispār pārnest šo pasākumu citā formātā - domājām ārpus rāmjiem, meklējām iespējas, kā darboties. Aprīlis ir tas mēnesis, kad cilvēki domā par dabas sakopšanu, un mēs «Grandu cīņu» ietvaros sagatavojām konkursu, lai izkustinātu ikvienu, jo cenšamies pievērst plašākas sabiedrības uzmanību planētas saudzēšanai. Var piedalīties ikviens cilvēks, kurš ir gatavs aktīvi pavadīt savu brīvo laiku dabā, paralēli vācot PET pudeles un skārda bundžas. Tā ir arī piemērota aktivitāte, lai izkustētos brīvajā laikā.

Kopumā varu teikt, ka ir grūti, un gribētos pasākumus organizēt klātienē. Tad arī atgriezenisko saiti ir vieglāk saņemt, jo šeit mēs organizējam pasākumu un nevaram saprast, vai studentiem tas patīk, jo mēs neredzam emocijas. Jā, mēs palaižam anketu, kurā arī var izvērtēt konkrēto pasākumu. Tomēr es saprotu, ka ikvienam no mums ir jāpielāgojas šim laikam. Es uz to skatos kā uz ģenerālmēģinājumu mums kā komandai, jo pasākumu organizēšanas process jau paliek viens un tas pats. Grūtākais ir tas, ka savu komandu nevaru satikt klātienē, es, vadot sapulces, citreiz jūtos kā pasniedzējs, kad nav ieslēgtas kameras, un runāju ar tukšiem kvadrātiņiem. Tomēr ar to ir jātiek galā, un ar to ir jāsadzīvo, jo mēs neesam vienīgie, kas domā tādas alternatīvas.

Kā tev iet attālinātajās studijās?

Ir grūti, jo man kā aktīvam studentam ir arī ļoti daudz citu darbu ārpus studijām. Lekcijām ir ļoti jānofokusējas, jo ir arī citas lietas darāmas, un tad sēžu pie datora, un tā vien niez nagi padarīt kaut ko citu paralēli. Ir grūti simtprocentīgi veltīt savu uzmanību tam, ko stāsta lekcijās. Attālinātajām studijām ir arī savi plusi - ja lekcija sākas, piemēram, 9:45, tad no gultas varu izkāpt 9:30, jo esmu no tiem cilvēkiem, kas ir lieli guļavas. Protams, ir jāsaprot, ka tas nav tas pats, kas studēt klātienē. Mums kā studentiem ļoti svarīga daļa no studiju procesa ir tieši socializēšanās un komunicēšana savā starpā, un tas šobrīd izpaliek. Arī ir cilvēki no studentu apvienības, kas tur darbojas tāpēc, lai iepazītu jaunus cilvēkus un iegūtu jaunus kontaktus, un tas arī izpaliek, jo visi pasākumi tiek organizēti attālināti. Mēs ceram, ka drīzumā atsāksies klātienes režīms, un es pat būtu ar mieru mācīties ārā, ja mums tiktu piedāvāta tāda iespēja. Šobrīd ļoti daudz laika pavadām, sēžot pie datora ekrāniem, un ir ļoti svarīgi domāt par to, ko darīt pēc lekcijām, lai nesanāk, ka visu dienu tikai nosēžam. Svarīgi ir izkustēties, kaut vai tikai iziet pastaigā vai kaut kādā citā veidā izlīdzināt to, ka tik daudz laika tiek pavadīts sēžot. Man ne tikai studijas, bet arī citi darbi ir jādara, sēžot pie datora. Lai nebojātos veselība, ir arī jāsporto. Domāju, ka daudziem šobrīd radīsies veselības problēmas mazkustīgā dzīvesveida dēļ.

Kādi ir tavi hobiji?

Es eju tautas dejās jau kopš pamatskolas un visu šo laika posmu, ar maziem izņēmumiem, arī esmu dejojusi. Nākot uz Valmieru, es jau zināju, ka arī šeit ir tautas deju kolektīvs, kurā es iestāšos un iešu dejot. Deja ir vienmēr gājusi kopā ar mani, arī vidusskolas laikā, kad es skrēju un darīju, un līdz pat vakariem biju skolā. Tas vienkārši ir labs veids, kā atslēgties, jo visu dienu esi darbos, un ir svarīgi uz kādu bridi atiet no darba. Var izdejot visas emocijas, kas dienas laikā ir sakrājušās, un ar pavisam citu enerģiju doties mājās.

Pašlaik es dejoju tautas deju ansamblī «Gauja». Protams, saistībā ar Covid ierobežojumiem mēs kādu laiku nevarējām nākt kopā un mācīties dejot, bet kopš pagājušās nedēļas tas ir atļauts, un ir sākušies mēģinājumi brīvā dabā. Ir forši atgriezties klātienē, lai gan mēģinām mazās grupās un visus tāpat nesanāk satikt. Tomēr man patīk, ka var atkal satikt cilvēkus, jo tas ir izpalicis ļoti ilgu laiku. Lai gan esmu tāds ekstraverts cilvēks un man patīk citus satikt, šoreiz man bija grūti, varētu pat teikt, ka bija emocionāls spēku izsīkums pēc tā, ka divas dienas es biju dejojusi un satikusi cilvēkus. Tas ir izaicinājums - atgriezties režīmā, jo es biju pieradusi būt mājās, četrās sienās, kopā ar datoru un ikdienā satiekot tikai vienu cilvēku. Un es nebiju domājusi, ka pa šo laiku jau esmu atradusi no tā, kā ir satikt jaunus cilvēkus, un nebiju arī gaidījusi, ka man būs šādas sajūtas. Tomēr tagad runājoties saprotu, ka ir pagājis ilgs laiks, kopš pēdējo reizi satiku daudz cilvēku, un tam es šobrīd izjūtu sekas. Bija daudz emociju, atnākot uz mēģinājumu, bija arī jauni cilvēki, un tas vienkārši pēc tam raisīja nogurumu. Ar to būs jātiek galā, kad atsāksies klātienes režīms. Dejoju arī mūsdienu deju grupā «Baltā», kas ir kaut kas pavisam citāds, bet arī saistīts ar dejošanu.

Intervēja: Elva Grigule, laikraksts "Liesma"