Doktora zinātniskais grāds – pirmoreiz ViA

Daces Aizstrautas ceļš Vidzemes Augstskolā sākās 2002. gadā, kad viņa pēc Rīgas Angļu ģimnāzijas absolvēšanas uzsāka studijas Valmierā. Kopš tā laika iegūts bakalaura grāds studiju programmā «Politoloģija», maģistra grāds «Sociotehnisku sistēmu modelēšanā» un nule iegūts grāds doktora studiju programmā «Sociotehnisku sistēmu modelēšana», kas ir pirmais piešķirtais doktora zinātniskais grāds Vidzemes Augstskolas vēsturē. "Bet Dace neapstājas – tā vietā, lai absolvētu augstskolu ziemas izlaidumā, viņa nolēmusi iegūt starptautiski atpazīstamo PhD grādu, bet tam vēl nepieciešams sakārtot dažus dokumentus un ieguldīt gan tikai laiku, gan arī pacietību."

Kad sākās Jūsu ceļš Vidzemes Augstskolā?


Studēt Valmierā nebija mans sākotnējais plāns, turklāt biju jau iestājusies citur. Apstākļu sakritības dēļ nolēmu tomēr braukt līdzi draudzenēm, kā bijām pirms tam sarunājušas. Atceros, jau pašā sākumā pamanīju, ka ViA ir daudz pozitīvāka attieksme pret jaunajiem studentiem, nekā biju redzējusi citās augstskolās. Tolaik ViA bija pavisam jauna, kopš tā laika daudzas lietas ir mainījušās. Bet ir saglabājies draudzīgums un atsaucība starp studentiem un arī docētājiem.

Uzsākot studijas maģistratūrā, domājāt par tālāko pētniecību doktorantūrā?


Drīzāk ne. Kopumā tādu domu pieļāvu, bet diez vai iztēlojos, ka tā būs šī nozare. Biju starp pirmajiem «Sociotehnisku sistēmu modelēšanas» maģistra studiju programmas absolventiem, un tolaik doktora programmas vēl nebija. Studijas šajā programmā noteikti bija pavērsiena punkts attiecībā uz tālāko ceļu nozarē. Atskatoties jāsaka, ka tā bija liela uzdrīkstēšanās – iestāties jaunā programmā, kuras saturs vēl līdz šai dienai gandrīz vienmēr ir jāpaskaidro, kad kādam pasaku, kur un ko esmu studējusi (smejas). Taču tā noteikti bija laba izvēle!


Kāpēc izvēlējāties Valmieru par savu studiju pilsētu?

Jāsaka, ka studēt Valmierā nebija mans sākotnējais plāns, turklāt biju jau iestājusies citur. Tomēr apstākļu sakritības dēļ nolēmu tomēr braukt līdzi draudzenēm, kā bijām pirms tam sarunājušas. Atceros, ka jau pašā sākumā pamanīju, ka ViA ir daudz pozitīvāka attieksme pret jaunajiem studentiem, nekā biju redzējusi citās augstskolās.

Ar kādu mērķi uzsākāt studijas doktorantūrā?

Arī šeit tā vairāk bija apstākļu sakritība. Toreizējais maģistra programmas direktors Egils Ginters vadīja arī Sociotehnisku sistēmu inženierijas institūtu, un bija panācis institūta iesaisti vairākos liela mēroga starptautiskos projektos. Tas bija ievērojams sasniegums reģionālai augstskolai, zināmā mērā pat uzticības kredīts no lielo partneru puses. Vienlaikus projektu nodevumi, kā jau tas lielos projektos mēdz būt, paredzēja diezgan apjomīgas dokumentācijas sagatavošanu. Un te nu ļoti noderēja gan manas zināšanas par modelēšanu, datu ieguvi un apstrādi, gan arī prasmes veidot oficiālus dokumentus un vienkārši, bet lietišķi aprakstīt tehniskas lietas. Faktiski studijas doktorantūrā uzsāku kā papildinājumu tam, ko darīju institūtā. Arī promocijas darba vadītājs bija Egils Ginters. Tolaik likās, ka lielākais darbs jau būs izdarīts līdz ar projektu pabeigšanu, kā, protams, beigās nenotika, un vēl bija jāiegulda ļoti daudz darba. 

Kā izvēlējāties nozari un tēmu, ko pētīt?

Veidus, kā novērtēt tehnoloģiju pieņemšanu un to potenciālu sasniegt savu izstrādātāju mērķus, sāku pētīt vienā no starptautiskajiem projektiem, par ko stāstīju. Patiesībā es nebiju pirmā, kas to dara. Egils pirms manis bija sadarbojies ar citu studenti, bet viņu sadarbība neturpinājās. Savukārt projekts turpinājās. Es izstrādāju metodoloģiju, pielietoju to projektā un tas veiksmīgi noslēdzās. Vēlāk to pilnveidoju un izmantoju nākamajā projektā. Un tad laikam arī noticēju, ka to vajag novest līdz reālam iznākumam arī ārpus šiem projektiem.

Pastāstiet, kāds bija Jūsu pētniecības objekts, ko rezultātā izpētījāt?

Pētīju, kā novērtēt jaunas un esošas tehnoloģijas caur sociotehnisku prizmu. Proti, kādi faktori ietekmē to, vai un kā lietotāji pieņem jaunu tehnoloģiju, kas un kā ietekmē tehnoloģiju dzīves ciklu, kā to iespējams novērtēt. Galvenais uzdevums bija izstrādāt metodoloģiju tehnoloģiju novērtēšanai. Tādu metodoloģiju, ko būtu pietiekami vienkārši izmantot, bet kas saturiski nebūtu pārāk vienkāršota.

Ko studijas Vidzemes Augstskolā ir  sniegušas Jūsu personībai un karjeras izaugsmei?

Esmu par to daudz domājusi, vairāk gan saistībā ar bakalaura programmu, jo tolaik, protams, Rīgā un arī citur, bija plašas izvēles iespējas, kur studēt politoloģiju.  Mani ir mākušas šaubas, vai politoloģija vispār bija laba izvēle, bet esmu pārliecināta, ka Valmiera bija man piemērotākā vieta, kur to darīt. ViA piedāvātā programma bija ar uzsvaru uz valsts pārvaldi, publisko organizāciju vadību, rīcībpolitiku izstrādi un analīzi, tai bija izteikti praktiska ievirze. Mēs katru gadu vienu mēnesi pavadījām praksē. Turklāt vairumā gadījumu tā bija īsta prakse ar īstiem uzdevumiem. Piemēram, biju praksē Valsts kancelejā, kur piedalījos starptautiskas vasaras skolas organizēšanā. Ar toreizējo prakses vadītāju aizvien uzturu draudzīgas attiecības un vajadzības gadījumā prasu padomu.

Kā vērtējat studijas Vidzemes Augstskolā?

Man, protams, ir ļoti niecīga pieredze ar citām augstskolām vai universitātēm, bet man liekas, ka personisko attieksmi Vidzemes Augstskolā nevar novērtēt par zemu. Dace Jansone, kas savulaik bija Politoloģijas programmas direktore, vadīja vairākus manus gada projektus un domāju, ka lielā mērā varu būt pateicīga viņai par prasmēm sarežģītas lietas aprakstīt vienkārši, bet nezaudējot to būtību un detaļas. Savulaik Valmierā docēja arī Jānis Ikstens, kurš mūs kā studentus iesaistīja praktiskos pētnieciskos darbos - gājām ielās anketēt cilvēkus, kā arī es veicu informācijas monitoringu, kur praktiski iemācījos, ko nozīmē apstrādāt milzīgu daudzumu informācijas un to kodēt pētījuma vajadzībām. Laikam esmu viena no retajiem, kas Sarmas Cakulas kursu par statistiku esmu izgājusi vismaz 3 reizes, kas apvienojumā ar Vinetas Silkānes lasīto kursu par pētījumu metodoloģiju, ļauj man justies samērā droši attiecībā uz statistikas metožu pielietojumu. Savukārt Egils Ginters, manuprāt, noticēja tam, ka man izdosies nonākt līdz promocijas darba aizstāvēšanai daudz ātrāk par mani pašu un tas mani, protams, virzīja uz priekšu. Doktorantūras studijas uzsāku jau sen un viss nenoritēja tik gludi, kā sākotnēji plānots. Un tad, kad es atkal atgriezos, ViA bija notikušas izmaiņas un liela daļa man zināmo docētāju bija prom. Bet arī tad es sajutu milzīgu atbalstu un interesi par to, lai man viss izdodas, lai arī mana uzrašanās nozīmēja papildu pienākumus cilvēkiem, kas to nebija iepriekš plānojuši. Mairita Zaķe - IT studiju virziena direktore, aizstāvēšanas dienā atzinās, ka ir satraukusies, it kā promocijas darbs būtu jāaizstāv viņai.

Kādi ir Jūsu turpmākie plāni?

Pagājušais gads bija daudz dažādu notikumu pilns un man tas noslēdzās janvāra sākumā ar promocijas darba aizstāvēšanu. Esmu pēc dabas diezgan aktīva, bet gribu šogad sevi piebremzēt un neuzņemties visu pēc kārtas.