Ir svarīgi arī sevi uzpildīt

Agnese Dāvidsone ir Vidzemes Augstskolas docente, Sabiedrības zinātņu fakultātes dekāne, Komunikācijas, mediju un pārvaldības virziena direktore un HESPI pētniece. Viņa šobrīd strādā un dzīvo Valmierā.

Vai jūs esat valmieriete?

Es neesmu ne dzimusi, ne izaugusi Valmierā, tomēr šeit dzīvoju no 1998. gada. Esmu dzimusi Rīgā, bet daļu mūža pavadīju Madlienā, vietā, kas ir tagadējā Ogres novadā. Tā sanāk, ka Valmierā ir pagājusi mana mūža lielākā daļa, un tad varētu teikt, ka uzskatu sevi par valmierieti. Es apdomāju, kā tas ir sanācis, un pirms kāda laika sanāca par šo runāt, un sapratu, ka pirmais nopietnais darbs bija ziņu aģentūrā, no sākuma BNS, pēc tam ļoti drīz LETA. Un es tajā laikā tik daudz cilvēku iepazinu, ka var teikt—ieaugu pilsētā un reģionā kā tādā. Tolaik man nācās iepazīt ļoti daudzas jomas, izveidot kontaktus ar cilvēkiem, un var teikt, ka iedziļinājos daudzās lietās, kas šeit notiek.

Kā nonācāt līdz medijiem un žurnālistikai?

Es sāku studēt Vidzemes Augstskolā sabiedriskās attiecības, un tajos tālajos deviņdesmitajos tas bija kaut kas jauns un nezināms, atceros, ka mums arī iestāšanās intervijās prasīja, ko mēs ar to saprotam. Man bija kaut kādas versijas, un es ne pārāk pareizi atbildēju, bet iekšā tiku. Tajā laikā jau vispār Vidzemes Augstskola bija tikko izveidojusies - es iestājos augstskolas trešajā darbības gadā.

Studējot sabiedriskajās attiecībās, pirmais gads ir prakse žurnālistikā, un pirmo gadu gāju praksē BNS. Vēlāk puisis, kas strādāja šajā ziņu aģentūrā, mani uzrunāja kā potenciālu darbinieci, jo man patika ziņu veidošana. Es sapratu, ka man padodas īsi un koncentrēti uzrakstīt par galveno būtību. Man patika tas, ka no rīta mostoties, es nekad nezināju, ar ko tajā dienā nodarbošos. Žurnālista dzīve var būt ļoti mainīga, jo var piezvanīt redaktors un teikt, lai metu iesāktos darbus pie malas un dodos uz kādu notikumu. Ziņu aģentūrā tas ātrums bija tāds... ļoti iespaidīgs. Es nekad neesmu strādājusi tādā dzīves stila izdevumā, kur plānošana notiek mēnešiem uz priekšu. Darbs ziņu aģentūrā mani ļoti aizrāva, un nostrādāju vairāk nekā 10 gadus, rakstot ziņas par Vidzemes reģionu.

Kāds ir ceļš līdz augstskolas Sabiedrības zinātņu fakultātes dekānes amatam?

Es tajā laikā, kad strādāju ziņu aģentūrā, biju iepratusies šajā žanrā, un Vidzemes Augstskolas pārstāvji toreiz mani uzaicināja novadīt nelielu kursu par ziņu žurnālistiku. Tā es šeit ienācu kā vieslektore, un tad arī sapratu, cik grūti ir to, ko dari profesionāli ikdienā un kur esi kā zivs ūdenī, izstāstīt kādam citam un nodot šīs zināšanas tālāk. Tas bija jauns izaicinājums, jo, strādājot ziņu aģentūrā, biju pieradusi pie strauja dzīves ritma. Tas ātrais temps bija savā ziņā izveidojies kā rutīna, jo visu laiku skrien, skrien, skrien... un kādā brīdī apstājies, un domā, ko darīt ar savu dzīvi. Augstskolas vide mani ievilka atpakaļ, jo es te biju ne tikai kā vieslektore, bet arī vienu brīdi strādāju saistībā ar studentu karjeras attīstību, un tad es nonācu pie projektiem. Tā bija jauna sfēra, kurā varēju lauzties iekšā - rakstīt projektus, piesaistīt finansējumu. Tur bija cita dinamika, bet nekad nezināju, kāds būs tas rezultāts. Mēs attīstījām dažādus starptautiskus projektus par dažādām jomām, kas man bija svešas. Atceros, ka rakstījām vienu projektu par ātraudzīgu kārklu audzēšanu, kas tajā laikā bija ļoti jauna lieta. Un tad no tiem projektiem kaut kā ieslīdēju atpakaļ akadēmiskajā vidē. Man Vidzemes Augstskolā piedāvāja vadīt studiju programmu, pēc tam jau visu studiju virzienu. Un tad tā nu es te esmu - četru programmu māte, ja tā varētu teikt. Divas studiju programmas tika izveidotas manā vadībā diezgan nesen, un tās ir abas maģistra programmas, kuras šobrīd piedāvājam komunikācijas virzienā. Vēlāk jau kļuvu par dekāni, jo man patīk jaunas lietas, patīk iedziļināties un iepazīt kaut ko jaunu.

Kā ir strādāt tur, kur kādreiz pati studējāt?

Interesanti. Man par to ir bijis jāpadomā, jo tām attiecībām, kas izveidotas vienā līmenī, ir jāmainās, jāpāriet uz nākošo līmeni. Šobrīd tā formāli es skaitos vadītāja saviem bijušajiem pasniedzējiem, jo es vadu gan studiju virzienu, gan fakultāti.

Tas, ka pie mums atgriežas cilvēki, kas ir studējuši, ir ļoti laba zīme. Es tiešām priecājos par visiem kādreizējiem studentiem, kas vai nu paši piesakās kā vieslektori, vai kurus mēs uzrunājam kā nozares profesionāļus. Ir svarīgi uzturēt sadarbību, lai nav tā, ka pēc četriem gadiem aiztaisām durvis un nekad tās vairs neveram vaļā.

Kāpēc doktorantūrā gājāt Tartu Universitātē?

Ar Tartu man ir īpašas attiecības jau ļoti sen. Kad es vēl biju bakalaura studente un man bija mazi 20 gadi, es ar draugiem aizbraucu uz Tartu. Kad es nostājos Rātslaukumā, man bija tā sajūta, kas es tur kādreiz studēšu. Līdz ar to tajā brīdī, kad es izlēmu, kad iešu doktorantūrā, tad man bija tā - vai nu es studēšu Tartu, vai arī nekur. Man bija sajūta, ka mani paņems. Un tā arī tiku iekšā. Man tie sanāca pieci gadi, kad es no Valmieras uz Tartu nobraukāju savā mašīnītē. Tas ceļš no rīta deva iespēju baudīt to, kā sākas diena, un atpakaļ braucot jau ir vakars. Es pat esmu stājusies pa ceļam kādā meža celiņā pagulēt, jo tā nāca miegs, ka bija sajūta, ka līdz Valmierai netikšu.

Mani Tartu uzrunā ļoti arī kā pilsēta. Tur viss ir par un ap izglītību, jo tur nav tikai Tartu Universitāte, bet arī vairākas citas izglītības iestādes. Tas mani kaut kā paņēma un nelaida vaļā.

Kā jūs atejat no akadēmiskās vides, kā atpūšaties?

Ja atrodies nepārtraukti tajā vidē, tas ļoti izsmeļ. Manas darbavietas ir bijušas ļoti izaicinošas, un tajās var iegrimt tik ļoti, ka grūti pat tikt ārā. Tomēr tas, kā es atpūšos, nav nekas ļoti oriģināls - tās var būt garas pastaigas. Mēs šogad ar vīru piedalāmies Postnos Latvijas izaicinājumā, kas ir garie pārgājieni. Kad vienā dienā noej 20 — 30 kilometrus, tad mainās arī iekšējais ritms. Šogad to pastaigu dēļ es tiešām izbaudīju ziemu. Man nekad nav īsti paticis aukstais gadalaiks - ātrāk pārdzīvot, un viss. Taču šogad mēs ar vīru nopirkām ekipējumu un nodevāmies staigāšanai. Ar pārtraukumiem es peldu, šogad izdevās peldēt līdz pat 2. janvārim. Tas ir savā ziņā pat kaifs, kad ar savu cirvīti dodies, izcērt sev āliņģi un ielien ūdenī. Un vēl ir joga, kurā izvēdinu prātu un izloku ķermeni.

Tad vēl ir ēst gatavošana, virziens, kas mani ļoti nodarbina, ar vīru pat smejamies, ka iepriekšējā dzīvē esam bijuši labradori, jo abiem ir liela kaislība uz ēdienu. Man patīk pētīt jaunus produktus un jaunas receptes, pārbaudīt katru no garšvielām. Kad vēl varēja ceļot, es no saviem ceļojumiem nevis vedu dažādus suvenīrus mājās, bet gan garšvielas. Man likās, ka vajag no, ceļojuma atvest ko tādu, ko var lietot. Šobrīd, paņemot kādu garšvielu rokās, atceros, kur esmu bijusi. Es jau smejos, ka man pavārgrāmatas jau sāk izkonkurēt akadēmisko literatūru. Tagad, kad ir pandēmija, nebija jau daudz iespēju ceļot, un tad, atverot pavārgrāmatu, man ir iespēja pabaudīt daļu no kultūras. Ēdiens ir kā saikne ar kultūru, es biju noskatījusi arī vienu studiju programmu Amerikā - ēdiena antropoloģija, bet diemžēl tas notiek tikai klātienē, tāpēc atkrīt. Tomēr tas netraucē man eksperimentēt un mēģināt ko jaunu. Arī gatavojot pēc jau esošas receptes, ir interesanti saprast, no kuras valsts tas ir nācis, kāpēc tiek izmantoti tādi produkti, kādas garšvielas.

Kādas ir jūsu dzīves svarīgākās vērtības?

Es teiktu, ka tādu vērtību, kas ir svarīgas, ir daudz. Tas, kas pievilcīgs augstskolā, ir tas, ka šeit daudzas lietas var darīt ļoti brīvi. Gan, piemēram, veidot studiju kursa saturu, gan iesaistīties pētniecībā atbilstoši savām interesēm. Šeit augstskolā mēs ar kolēģiem savā starpā

ļoti daudz runājam un diskutējam, kas ir ļoti pozitīvi - jebkurā brīdī var sākties diskusija par kaut kādu ideju, pētījumu, par kaut ko, ko kāds ir izlasījis. Mēs dalāmies, runājam par to, kur varētu būt saskatāmas kaut kādas korelācijas, rodot idejas jauniem pētījumiem. Zinātne iedod spēju sistematizēt to, ko tu redzi - tās ir pilnīgi citas acis, ar kurām tu skaties uz pasauli, un tas man ļoti patīk. Augstskolas piedāvātās iespējas ir ļoti plašas. Es sevi īsti nevaru iedomāties darot kaut ko tādu, kas ir izveidojies par rutīnu. Man patīk neparedzamība augstskolā, jo arī šeit viss plūst un mainās - gan tas, kā cilvēki vispār skatās uz augstāko izglītību, gan mūsu pienesums gan Valmierai, gan reģionam. Ir jāsaredz iespējas, un uz to jāstrādā.

Man ir svarīgi pieredzēt ko jaunu un nepārtraukti mācīties, gūt jaunas zināšanas. Tas bija iemesls, kāpēc aizgāju maģistrantūrā, jo es sev nebiju iecerējusi akadēmisko karjeru tajā brīdī. Strādājot ziņu aģentūrā, bija sajūta, kas es no sevis tikai dodu, bet neuzpildos, un tādā veidā tikai tukšojos. Studijas ir veids, kā sevi uzpildīt.

Kas vēl ir svarīgi - man ļoti patīk sakārtota un skaista vide. Ja es esmu nekārtībā, tad man ir tāda sajūta, ka es slikti funkcionēju.

Valmiera kā pilsēta ir svarīga manā dzīvē, jo pilsēta par sevi nav mierīga, bet nav arī ļoti dinamiska, kaut kur pa vidu atrodas. Un tas man patīk un ir vajadzīgs. Šeit viss ir sakārtots un zaļš, un šeit cilvēki viens otru pazīst. Šeit ir vieglāk izveidot attiecības ar cilvēkiem, es negribētu dzīvot metropolē, kur esam personas X bez vārda. Attiecības ir arī personīgākas, kad sveicini sava mazā veikaliņa pārdevēju.

Kura ir jūsu mīļākā vieta Valmierā?

Pēdējā laikā man ļoti patīk staigāt gar Gauju. Atceros, ka tad, kad atnācu šeit studēt, Gaujas krasti bija — nekādi. Tad lēnām sāka parādīties taciņas, sāka pļaut zāli, un tā upe sāka parādīties arvien vairāk. Reizēm jau saka, ka Gauja ir Valmieras centrālā iela. Vienā vakarā devos peldēties uz krācītēm, un skaties, ka tur pretējā krastā cilvēki brauc ar velosipēdiem, pastaigājas, sēž uz soliņiem. Tā ir dzīvība.

Man arī patīk skatīties, kā attīstās pilsēta. Skatīties, kas ir jauns parādījies, kas ir mainījies un kļuvis savādāks. Katrā ziņā, ja es esmu kaut kur bijusi aizbraukusi, man vienmēr ir prieks atgriezties Valmierā. Pilsēta ir liela, bet gana maza, lai visur izstaigātu kājām. Un covid-19 gada laikā esmu īpaši pamanījusi, ka cilvēkiem patīk iet pastaigāties, gan ģimenes, gan seniori.

Kas ir notikums jūsu dzīvē, kas palīdzējis veidot jūs kā cilvēku?

Tas, kas bija tāds patiešām lēciens, notika vidusskolas posmā. Es tiku mācīties Dānijā uz vienu gadu, ar Dānijas valdības stipendiju. Tās bija 90. gadu beigas, tāds ļoti acis atverošs laiks. Mēs jau šobrīd esam aizmirsuši, kā tajos laikos dzīvojām un kā gāja. Jo es, lauku meitene, kurai tajā laikā bija otrās džinsa bikses visā mūžā, nonācu pilnīgi citā vidē. Tajā laikā jau īpaši arī cilvēki neceļoja, es kaut kad bērnībā vienreiz biju Pleskavā, un tas arī ir viss. Un tad es aizbraucu uz Dāniju -cita valoda, cita vide, citi cilvēki. Arī savādāki produkti. Un tajā brīdī es sapratu, ka ir tik milzīga pasaule tur ārpusē, un tur ir tik daudz ko zināt un izzināt. Es sapratu, ka man arī valodas labi padevās. Es pieļauju, ka tāpēc izvēlējos Vidzemes Augstskolu, jo te bija sadarbība ar Norvēģiju un vispār Ziemeļu valstīm. Arī tagad augstskola piedāvā iespējas mācīties vai iet praksē citā valstī, pateicoties Erasmus programmai. Tā ir iespēja ieraudzīt pasauli. It īpaši, ja dodies viens pats, tad sākotnēji ir sajūta, ka ir izrauts pamats zem kājām, bet tas dod iespēju vairāk komunicēt ar cilvēkiem, kas tur dzīvo, un iepazīt viņu dzīvesveidu.

Tas, ka pavadīju šo laiku Dānijā, man ir atvēris acis un iedevis vēlmi ceļot un iepazīt citas valstis un kultūras. Es neesmu fans all-inclusive braucieniem uz dažādām valstīm, kur tu visu to nedēļu pavadi viesnīcas teritorijā, pie baseina, un pēc pulksteņa ej ēst. Man tas liekas garlaicīgi. Kad ceļoju, reti izvēlējos palikt viesnīcās. Arī, kad ar vīru pirms covid-19 laika ceļojām, mēs izvēlējāmies palikt dzīvokļos, jo tad ir sajūta, ka esam kā daļa no pilsētas, nevis tūristi. Tad arī meklējām mazos veikaliņus, kur nopirkt pārtiku, un dažādas tūristiem netipiskas vietas, kur aizbraukt. Mani ļoti interesē tās valsts kultūra, kuru arī cenšos iepazīt pa to laika posmu, kuru pavadu tajā valstī.

***

Ko par viņu saka citi?

LIENE LOČMELE, ViA lektore:

Agnesei piemīt apbrīnojama neatlaidība un darba spējas. Viņa ir spējusi īstenot ne vienmēr patīkamus, bet absolūti nepieciešamus uzlabojumus studiju procesā un programmu saturā. Agneses stiprā puse ir starptautisku projektu pieteikumu sagatavošana un vadīšana. īpaši augstu vērtēju viņas darbu pie ViA medijpratības iniciatīvas un mediju un informācijas pratībai veltītās maģistra programmas izveides, kas radīja priekšnoteikumus, lai ViA šajā jomā kļūtu par nacionāla līmeņa spēlētāju. Es novēlu Agnesei šovasar atrast laiku atpūtai un pozitīvu emociju uzkrāšanai, jo viņas darbs nav bijis un visdrīzāk arī turpmāk nebūs viegls, bet augstskolai ļoti vajadzīgs.

ILZE GRĪNFELDE, ViA lektore:

Agnese ir ļoti mērķtiecīga, skaidri redzot un vērtējot savas iespējas. Tas viņai ļāvis attīstīt karjeru Vidzemes Augstskolas ietvaros. Kā docētāja Agnese ir studentu iemīļota, kā dekāne — drosmīga vārdos un risinājumos. Agnese ļoti daudz vārda tiešajā nozīmē strādā arī dažādos projektos, pētniecībā. Kolēģi ar zināmu nostalģiju atceras viņas gardās zupas, ar ko cienājāmies, domājot - nu kā to vēl var paspēt! Tomēr priecē, ka pēdējā laikā, cenšoties sabalansēt darba un privātās dzīves vajadzības, Agnese arvien biežāk dodas dabā, izmēģinot dažādas prakses. Tas veido labu paraugu pārējiem, iedvesmo un iedrošina.

RAIVIS MILEIKO, ViA absolvents:

Agnesi Dāvidsoni iepazinu studiju laikā kā lielisku docētāju. Uzskatu, ka mūsdienīgais un — ne mazāk svarīgi jaunatnei pievilcīgais—Agneses mācīšanas stils uzreiz rada kopīgo valodu ar studentiem, savā veidā lauž ledu un mazina satraukumu un bailes, kas redzamas gan pirmā, gan otrā kursa studentu sejās. Papildus tam Agnese Dāvidsone kļuva par mana bakalaura darba vadītāju, sniedzot visu nepieciešamo palīdzību un atbalstu darba tapšanas stadijā, taču tajā pašā laikā deva iespēju izpausties pašam, iedziļinoties man interesantos tematos, lai varu strādāt patstāvīgi un pilnā mērā pievērsties pētīšanas procesam.

 

Foto: Ārija Romanovska

Intervēja: Elva Grigule