Politika jauniešiem liekas kaut kas attāls un elitārs

Anete Ošleja, absolvējot Vidzemes Augstskolas studiju programmu “Mediju studijas un žurnālistika”, savā diplomdarbā aplūkoja tēmu par jauniešu motivāciju būt politiski aktīviem un viņu pieredzi, iesaistoties politiskajās organizācijās. Pētījuma rezultāti atspoguļoja, ka ģimenei ir liela nozīme politiskās līdzdalības veicināšnā, savukārt politiskās partijas par jauniešiem kā svarīgu mērķauditoriju iedomājas vien priekšvēlēšanu laikā, tāpēc ilgtermiņā tos “zaudē”.

 

“Politiskā līdzdalība ir svarīga demokrātijas pazīme,” saka A. Ošleja, “tādējādi jauniešu iesaistei ir jābūt nozīmīgai politiskajai sistēmai. Taču Latvijā pastāvošās zemās pilsoniskās sabiedrības uzticība politikai iezīmējas arī jauniešu iesaistē, jo politiskās partijas nepārstāv jauniešu intereses. Jāsaka, ka arī jaunieši maz iesaistās politikā un tam ir vairāki iemesli - zināšanu trūkums, intereses neesamība, ģimenes ietekme, neticība saviem spēkiem un tas, ka politika jauniešiem liekas kaut kas attāls un elitārs.”

Absolvente uzsver, ka aktīvo jauniešu politiskā līdzdalība neaprobežojas tikai ar iesaisti politiskajās organizācijās, viņi aktīvi iesaistās arī citās līdzdalības formās. “Motivācija būt politiski aktīviem katram indivīdam ir atšķirīga. Lielākoties jaunieši uzskata, ka viņiem ir jābūt pamanāmiem, lai viņu intereses tiktu pārstāvētas un jauniešu viedoklis tiktu ņemts vērā,” komentē A.Ošleja.

Jauniešu vēlme iesaistīties konkrēti politisko partiju jauniešu organizācijās parasti ir saistīta ar iespēju būt pietuvinātiem politiskajiem procesiem, “lielajai” politikai kā arī interesanti pavadīt laiku, kas tiešā veidā nesaistās ar politiku. “Būtisks faktors iesaistei ir ideoloģiskās pārliecības sakritība ar partiju un interese par politiku, vēlme būt aktīvam un aizstāvēt vienaudžu intereses. Gadiem ejot, politiski aktīvs jaunietis saskata iespēju attīstīt politisko karjeru, kam seko arī jaunu kontaktu iegūšana, taču sākotnēji iesaiste politiskajās organizācijas nekalpo kā karjeras izveides instruments,”saka A.Ošleja.

Viņa piebilst, ka nav iespējams konkrēti definēt, kāds ir politiski aktīvs jaunietis, taču uzsvars tiek likts uz to, ka šis jaunietis ir patriotisks. “Viņam rūp ne tikai jauniešu pārstāvniecība un viņu viedoklis, bet arī visas sabiedrības interešu aizstāvība. Viņus caurstrāvo misijas apziņa un pilsoņa pienākums, ” akcentē darba autore.

Interesanti, ka politiski aktīvie jaunieši, pašiem raksturojot aktīvo jaunieti, min tikai pozitīvās īpašības, neiekļaujot negatīvās. “Līdz ar to jaunieši idealizē ne tikai šādu vienaudzi, bet arī paši sevi,” norāda A. Ošleja.

Izcelšanas vērts šķiet fakts, ka jauniešu interese par politiskajām organizācijām ir cikliska, proti, “vēlēšanu laikā interese pieaug, pēc tam samazinās. Tam par iemeslu ir pirmsvēlēšanu karstums, kad politiksās organizācijas strauji aktivizējas un spēj uzrunāt jauniešus, taču pēc vēlēšanām atslābst.”

Liela, vai tieši pretēji - neicīga, ietekme vēlmei politiski līdzdarboties ir arī ģimenei. Pētījuma laikā A.Ošleja pārliecinājusies, ka vecāku ietekme ne vienmēr ir uzkrītoša, taču netieši, pateicoties audzināšanas stilam, ieaudzinātajām vērtībām jaunietim veidojas savs viedoklis un vēlme rīkoties.

Nobeigumā jāsaka, ka iesaisti politiskajās organizācijās jaunieši vērtē kā neefektīvāku līdzdalības veidu, par spīti paustajam, ka, darbojoties organizācijās, pastāv plašas iespējas. “Realitātē šīs iespējas tomēr ir mazas,” saka A. Ošleja.